Darbinieku personibas ipasibu saikne ar darba efektivitâti organizâcijâ

organizatori. Pirms kāda darba sākšanas viņš jau zin kā tam ķerties klāt, un domās to sadalījis vairākās daļās. Priekšroku dod darbam grupā.

Ieteicamas profesijas ar iespējami normālu darba un atpūtas organizāciju. Tām nevajadzētu būt sēdošām, jo tas ir ļoti kaitīgi holēriķa veselībai.

Taču holēriskā tipa pārstāvjiem ir ļoti daudz negatīvu īpašību, piemēram, nepacietība, nesavaldība, neelastīgums. Viņi labprāt citus izkomandē un necieš asaras un sentimentalitāti, tādēļ iejūtīgums holēriķim ir svešs jēdziens. Parasti viņi ir arī netaktiski, ar noslieci izmantot citus savā labā. Tas viss mēdz izraisīt konfliktus ar apkārtējiem. Attiecības sevišķi saasinās, ja jāsadarbojas ar līdzīga temperamenta pārstāvi.

Darbā holēriķi mēdz pieņemt pārsteidzīgus lēmumus, negodīgi izmantot savus darbabiedrus, pietiekami rūpīgi nepārdomāt savas ieceres. Viņi bieži vien izvirza sev nepaveicamus uzdevumus, neatzīst savas kļūdas un vaino citus, ja iecerētie nereālie projekti netiek īstenoti.

Par šo holēriķu īpašību Florensa Litauere raksta: “Holēriķi ir darbaholiķi, izjūt nepieciešamību visu pārzināt, neprot saprasties ar apkārtējiem”.

[4., 109.]

Arī Ārvaldis Alvils Spulle saka, ka “Holēriķiem ir spēcīga nervu sistēma, viņi viegli pārslēdzas no vienas lietas uz otru, bet viņu rīcības un uzvedības neaprēķinātība jūtami samazina .. sadzīvošanas pakāpi ar līdzcilvēkiem”.

[9., 117.]

Neskatoties uz šiem trūkumiem, holēriķi sevišķi labi spēj

- veikt darbus, kam nepieciešama spēja ātri izlemt,

- aizstāt kādu neparedzētā situācijā,

- strādāt nozarēs, kur nepieciešama noteiktība un autoritāte.

Tātad holēriķi ir dzimuši līderi, kas ar savu mērķtiecīgumu un enerģiskumu spēj aizraut citus. Viņiem piemīt lieliskas organizatora spējas, bet trūkums ir tas, ka emocijas un iejūtība viņam ir svešs jēdziens, un tipiska holēriķa iezīme ir skarbums un vāja aizture.

1.1.4. FLEGMĀTISKAIS TEMPERAMENTS

Flegmātiķis tulkojumā no grieķu valodas “pflēgma” nozīmē gļotas.

Flegmātiķi ir omulīgi un nesteidzīgi, par ko liecina arī viņu masīvais, apaļīgais ķermenis. Parasti ir mierīgi un labsirdīgi cilvēki. Mīl ierasto, bet, kad sāk darboties, virzās uz priekšu nelokāmi. Saglabā aukstasinību, spriestspēju arī sarežģītās situācijās. Flegmātiķi ir labsirdīgi un labi saprotas ar citiem, kad ir pārvarējuši kautrību, ir uzticīgi, godīgi, kārtīgi un apzinīgi, vienmēr pabeidz iesākto. Šī tipa pārstāvji ir vērotāji, pesimisti. Tipiskākās rakstura iezīmes ir pacietība, nosvērtība, līdzjūtība, labvēlība, lēnīgums, savaldīgums un domīgums.

Flegmātiķim ir daudz draugu, jo ar viņu var lieliski saprasties. Kā saka Florensa Litauere: “Flegmātiķis nekad nevienu neaizvaino, viņam nepatīk pievērst apkārtējo cilvēku uzmanību, viņš dara to, ko no viņa gaida, turklāt atturīgi, nealkdams slavas un atzīšanas”.

[4., 65.]

Darbā flegmātiķi ne tikai prot lieliski saprasties ar kolēģiem, bet arī ir kompetenti un nemēdz svārstīties, allaž atrod vienkāršāko ceļu, izjūtot spiedienu, strādā īpaši labi. Viņi ir saticīgi un labprāt piebalso citiem, tādējādi izvairoties no konfliktiem. Flegmātiķiem kustības ir izteikti palēninātas, bet arī tikpat izteikti mērķtiecīgas, tāpēc viņiem nepieciešams sevišķi kustīgs darbs ar zināmu fizisku piepūli. Ļoti svarīgi, lai no šīs darbības tiktu gūti dzīvi iespaidi, kas spētu saviļņot morāli un fiziski.

Piemēram, psihologs Ā. A. Spulle flegmātiskā tipa pārstāvim iesaka tādas profesijas kā fermeris, dārznieks, kas flegmātiķim nodrošina labu veselību un garastāvokli.

Darba procesā viņi dod priekšroku darbam ar lietām nevis cilvēkiem, jo spēj izturēt ilgstošu fizisko un garīgo slodzi, pat, ja darbs ir vienmuļš.

Kā saka V. Renģe: “Ja flegmātiķis ir pie kaut kā ķēries, tad viņš izrāda apbrīnojamu neatlaidību, reizēm pat stūrgalvību un ietiepību savu mērķu sasniegšanā”.

[8., 22.]

Darba procesā flegmātiķi sevišķi labi spēj:

- būt par vidutājiem un panākt vienošanos,

- mazināt situāciju bīstamību un saglabāt mieru,

- veikt vienveidīgu darbu, kas citiem šķiet garlaicīgs.

Turpretim F. Litauere kā flegmātiķa galveno problēmu min ”.. acīmredzamo nespēju pieņemt lēmumus”.

[4., 132.]

Viņa uzsver arī to, ka “ tipisks flegmātiķis ir ļoti slinks un cer ar novilcināšanos izvairīties no darba”.

[4., 128.]

Tādējādi flegmātiskā tipa pārstāvju trūkumi ir mērķtiecības trūkums, kūtrums un nevērība, nevarēšana vien iesākt strādāt. Viņiem arī nepatīk, ja kāds tos steidzina. Bieži nonāk laika trūkumā, atpaliek no citiem, sevišķi tad, ja mainās darba apstākļi un uzdevumi.

Flegmātiķiem ir praktiski nenogurdināma nervu sistēma, bet kā saka Ā.A. Spulle: “ .. viņi ļoti smagi pārslēdzas uz citu darbu, citu sociālo vidi, viņus grūti iekustināt, bet toties izsist no sliedēm ir gandrīz neiespējami”.

[9., 118.]

Kā tipiskākās negatīvās iezīmes var minēt nespēju īsti sajūsmināties, izvairīšanos no atbildības, neizlēmīgums. Flegmātiķi var būt arī egoistiski, klusi, bet ar dzelzs gribu. Tātad viņi spēj vislabāk veidot attiecības ar līdzcilvēkiem. Viņi ir cilvēki ar dzelzs gribu, un, lai gan ir kūtri un spītīgi, tomēr spēj ilgstoši izturēt fizisko un garīgo slodzi.

1.2. RAKSTURA AKCENTUĀCIJAS TIPI

1.2.1. HIPERTĪMAIS TIPS

Cilvēkiem ar šo rakstura tipu ir raksturīga pastiprināta aktivitāte, darbīgums, neatlaidība mērķu sasniegšanā, kā arī enerģiskums un dzīvesprieks. Hipertīmā tipa pārstāvim parasti ir pacilāts garastāvoklis neatkarīgi no apstākļiem. Uz visām lietām skatās optimistiski, kā arī prot atrast izeju visās dzīves situācijās. Viņiem piemīt radošas spējas un oriģināla pieeja. Šādi cilvēki bieži vien gūst panākumus un ir piemēroti līdera lomai, taču reizēm var likties pārlieku darbīgi, jo vienmēr atradīs ko darīt.

Attiecībās ar cilvēkiem raksturīga nestabilitāte, no spēcīgas pieķeršanās var pēkšņi pāriet uz pilnīgu vienaldzību. Ar citiem šī tipa pārstāvis rēķinās visai maz, jo savu mērķi cenšas sasniegt visiem līdzekļiem, tādējādi uz citiem izdarot milzīgu psiholoģisko spiedienu. Arī disciplinārās prasības tiek uzskatītas par savas brīvības ierobežošanu. Kā raksta V. Renģe: “Šāda tipa cilvēkiem ir ārkārtīgi izteikta tieksme uz neatkarību, pastāvību un bieži vien rodas konflikti tad, ja viņi uzskata, ka tās prasības vai ierobežojumi, kurus viņiem izvirza, ir nevajadzīgas, muļķīgas, nepamatotas”.

[8., 41.]

Arī