Международные Финансовые Институты

Latvijas Universitāte

Ekonomikas un vadības fakultāte

Finansu institūts

Referātu tēma:

Starptautiskās finansu institūcijas struktūra un to darbība

Finansu menedžeri

2F3 kursa studenti

Antons Kresļinš

St.apl. EkFm980261

EkFm980290

EkFm980323

Zinātniskais Vadītājs

Rīga 2000

Saturs

Ievads

1. Starptautiskās finansu institūcijas

2. Starptautiskās finansu institūciju struktūra un sadarbība ar Latviju

3. Starptautiskā ekonomiskā palīdzība

3.1 Starptautiskās finansu un investīciju plūsmas

4.Kur Latvijai ņemt līdzekļus investīciju finansēšanai

Literatūru un avotu saraksts.

citādu rīcību starptautiskās ekonomikas pasākumos. pie kuriem pieder starptautiskās investīcijas. vispirms nepieciešams noskaidrot starptautiskās ekonomikas galvenās mūsdienu ievirzes un likumsakarības.

Starptautiskā ekonomika patlaban pārdzīvo kārtējo destabilizācijas periodu, kuru amerikāņu autori dēvē par proporciju krīzi (crisis of proportions). Šim periodam raksturīga agrāko ASV dominējošo pozīciju augoša erozija, kas saistīta ar Japānas, Vācijas un tā saucamo Klusā okeāna piekrastes jauno industrializēto valstu nepieredzētu ekonomiskās varas un ietekmes kāpumu.

Pasaules ekonomikas problēmas ir atkarīgas arī no vairākiem galvenajiem, savstarpēji saistītiem, agrāk neparedzētiem un nevadāmiem fenomeniem. Pirmais un vissmagākais ir trešās pasaules milzīgo parādu problēma. Šī tendence iezīmējās septiņdesmito gadu sākumā, un šīs grupas valstu parādi jau pārsniegusi 1 triljonu USD, kas apdraud visu starptautisko finansiālo sistēmu. Parādnieku valstis parāda apkalpošanai nepieciešamo augošo summu, rezultātā šo valstu dzīves līmenis kļuvis zemāks nekā pirms 25 gadiem. Šis fenomens noteikti Jāņem vērā Latvijā, pēc iespējas ierobežojot nepārdomātu ārvalstu kredītu ņemšanu un to pieaugumu.

Nākamais starptautiskās ekonomiskās situācijas fenomens ir katastrofāli augošais ASV budžeta deficīts, kas piecu gadu laikā vairāk kā divkāršojies, un procentu maksāšana par šiem parādiem sasniegusi budžeta izmaksu trešo augstāko vietu pēc aizsardzības un sociālās nodrošināšanas izdevumiem.

Trešais fenomens ir ASV 400 miljardu USD ārējais parāds, kas veidojās no ārvalstu investīciju pārsvara Savienotajās Valstis pār amerikāņu investīcijām ārvalstis. Agrākās amerikāņu cerības uz pelņas pieplūdumu valstī no ārvalstu investīcijām sagrāva ar 1985. gadu iestājusies augošā negatīvā ārējās tirdzniecības bilance.

Vienlaicīgi ar to, ka ASV kļuva par lielāko pasaules parādnieku, Japāna kļuva par pasaules lielāko kreditoru, aiz kuras cieši seko Vācija. Bet Vācijas kreditoriem ir divas iespējas - vai nu izmantot pozitīvās eksporta bilances summas pašai savas tautsaimniecības attīstībai un dzīves standarta celšanai, vai arī tā var investēt eksporta pelnu valsti, ar kuru tai ir tirdzniecības disbilance. Jebkurā gadījumā neviena no šim problēmām nav atrisināma bez kompleksas starpnacionālas pieejas.

Nākamais pasaules ekonomikas fenomens ir postkomunisma valstu pāreja uz brīvā tirgus ekonomiku, kas saistīta ar lieliem izdevumiem un ārvalstu investīciju piesaistīšanu. Tā Vācijas apvienošanās un VDR integrācija 1993. gadā jau maksājusi Vācijai daudz lielākas summas nekā plānots. līdz ar to tika ieviesti jauni nodokļi un devalvēta vācu marka. Tas radīja lielas problēmas VFR ekonomikai.

Vācijas ekonomiskā atkalapvienošana sākās ar Rietumvācijas markas ieviešanu Austrumvācijā 1990. gada 2. jūlijā. Formālā Vācijas apvienošana notika tikai 1990. gada 3. oktobri. Tomēr Austrumvācijas situācijā tirgus ekonomikas ieviešana ir unikāla un nav salīdzināma ar citām postkomunisma valstīm.

1990. gadā Austrumvācijas neto kopprodukts (GDP) nokritās par 16%, bet 1991. gadā jau par 30%. Tika izplatīts mīts par to. ka vainojams Austrumeiropas tirgus sabrukums. Patiesībā vispirms vainojams bija nevis tas. ka bija sabrucis tirgus. Pēc Austrumvācijas produkcijas pieprasījums bija joprojām. Galvenais iemesls bija tas, ka Austrumvācijas tirgū pašmāju ražotājus izkonkurēja Rietumvācijas rūpnieki ne tik daudz pēc kvalitātes rādītājiem, kā tāpēc, ka Rietumvācijas produkcija bija lētāka. Tajā pašā laikā, kad Austrumvācijas ražošana un eksports cieta no faktiskās valūtas revalvācijas, kā arī lielas algu pacelšanas. Čehoslovakija, Polija un Ungārija samērā ātri paplašināja savus tirgus Rietumos, jo savlaicīgi devalvēja valūtu.

Austrumvācu rūpnieki uz to nekādi nereaģēja. Rūpniecības vadība vispār "neeksistēja", jo rūpniecība piederēja valstij un to pārvaldīja Rietumvācijas izveidotā privatizācijas aģentūra "Treuhand-Anstalt"", kuras uzdevums bija privatizēt, nevis racionāli vadīt rūpniecību.

Šo mācību Latvijai būtu lieti ņemt vēra, jo arī pie mums vairāki minētie elementi sakrita. Ne Godmaņa, ne Birkava valdības laikā valsts rūpniecība efektīvi vadīta netika, nekāda rūpniecības atveseļošanas programma netika izveidota, bet Birkava valdība vispār atteicās veidot rūpniecības programmu. paziņojot, ka ar rūpniecību visu automātiski izkārtošot tirgus mehānismi.

Turpmāko divu gadu laikā Austrumvācijā iestājās zināma ekonomiskā atveseļošanās ar produkcijas pieaugumu 7% 1993. gadā un gaidāmo pieaugumu ap 5% 1994. gadā. Investīciju koeficients (rate of investment) bija ļoti augsts - 50%, taču bija gaidāma tā samazināšanās līdz 40%. Vislielākais pieaugums bija vērojams tieši to preču ražošanā, kas tiek izmantotas investīcijās (investment goods), piemēram, metāla konstrukcijas celtniecībai.

Loti interesanta ir arī Ķīnas pieredze. Līdz 1500. gadam Ķīnā bija pasaules visattīstītākā civilizācija. Pēc tam to apsteidza Eiropa. Taču

kops 1978. gada, Ķīna pasaulei demonstrējusi unikālus attīstības tempus, kad valsts bruto nacionālais produkts pieaudzis vidēji par 9% gadā. Līdz ar to var piepildīties prognoze, ka 2002. gadā Ķīnas ekonomika pārsniegs 1978. gada līmeni 8 reizes, sasniedzot Japānas. Taivanas un Dienvidkorejas labākos pieauguma rādītājus labākajos gados. Jau patlaban Ķīnā ir pasaules trešā - ceturtā lielākā ekonomika. Tāpēc amerikāņu ekonomisti nākuši pie slēdziena, ka ASV ekonomika nebūs konkurētspējīga pasaulē, ja tā nebūs konkurētspējīga Ķīnā.

Kopš šī gadsimta sešdesmitajiem gadiem par galveno attīstīto valstu tautsaimniecības ievirzi kļuvusi ekonomikas internacionalizācija. Arī visa divdesmitā gadsimta laikā vērojama izteikta politiskās un ekonomiskās integrācijas tendence. kas īpaši spēcīgi izpaužas Eiropā. Sākumu lai nosprauda ar 1957. gada Romas līgumu par Eiropas Ekonomiskās savienības (European Economic Community) izveidošanu. kad sāka pakāpeniski iedibināt kapitāla, preču un darbaspēka brīvās pārvietošanās principu dalībvalstu