Ŕíňč÷íŕ˙ ëčňĺđŕňóđŕ

Latvijas Universitāte

Bibliotēku zinātnes un informācijas fakultāte

Antīkā literatūra

Konspekti

Antīkā literatūra

nepilna laika

1.kurss

Rīga/1999.gads

Sengrieķu literatūras periodizācija

(9.-18. gs.p.m.ē. m.ē. 3.; 4.gs.)

1. Arhaiskais periods

(9.-7.gs.p.m.ē.) Eposs

(Varoņeposs) Homērs “Iliāda”, “Odiseja”

Didaktiskais eposs Hēsiods “Darbi un dienas”, “Teogonija”

Fabula Ezops

2. Klasiskais periods

(7.-4.gs.p.m.ē.) Lirika

(elēģija un jambi) Kallins

Tirtajs

Mimnerms

Arhilohs }7.gs.p.m.ē.

Solons

Teognīds }6.gs.p.m.ē.

Melika Alkajs

Sapfo

Anakrionts “Man apmulst prāts”, “Ziloņkaurokturis”

“Jau mēness ir zudis skatam”

“Steidzies puisēn...”

Koru lirika Pindars Pītiskā Epinīkija Etnas Hieronam

Traģēdija Eshils

(545.-456.g.p.m.ē.) “Sasaistītais”, “Prometejs”, “Oresteja”, “Agamemnons”

Horeforas - ziedotājs

Eimenīdas - lebvēlīgās.

Sofokls

(496.-406.g.p.m.ē.) “Antigone”, “Valdnieks Edips”

Eiripīds

(484.-406.g.p.m.ē.) “Mēdijas”, “Hipolits”, “Trojietes”, “Helena”, “Orests”, “Elektra”, “Ifigēnija Aulīdā”, “Bakhantes”

Komēdija

1) Vecatiskā Aristofāns

(450.-384.g.p.m.ē.) “Jātnieki”, “Mākoņi”, “”Lapsenes”, “Miers”, “Putni”, “Vardes”, “Bagātība”, “Aīstrate”, “Sievietes tautas sapulcē”, “Sievietes Tesmoforiju svētkos”

Atiskais posms

(5. - 4. gs.p.m.ē.) Vēsturiskā proza Herodots

(484.-424.g.p.m.ē.)

Tukidids

(460.-400.g.p.m.ē.) “Vēsture” 8 grāmatas

Ksenofonts

(430.-355.g.p.m.ē.) “Grieķijas vēsture”

Retoriskā proza Lizijs

(459.-380.g.p.m.ē.) “Runa pret Eratostenu”

Demostens

(384.-322.g.p.m.ē.) “Trešā runā pret Filipu”

Folozofiskā

proza Platons

(427.-347.g.p.m.ē.) “Valsts”

Aristotelis

(384.-322.g.p.m.ē.) “Poētika”

3. Helēnisma laika literatūra

(3.-1.gs.p.m.ē.) Menandrs

(342.-392.g.p.m.ē.) “Īgņa”, “Šķīrējtiesa”

Teokrīts

(310.-250.g.p.m.ē.) “Idilles”, Sirakūzietes”

Kallimahs

(310.-240.g.p.m.ē.) “Tabulas”, “Cēloņi”

Rodas Apollonijs

(295.-215.g.p.m.ē.) “Argonautika”

4. Romas laikmeta literatūra

(1.gs.p.m.ē.- m.ē.4.gs.) Plūtahs

(46.-120.g.m.ē.) “Morāles traktāti”, “Paralēlie dzīves apraksti”

Lukiāns

(125.-180.g.m.ē.) “Mušas slavinājums”, “Bez mantojuma atstātais”, “Dievu sarunas”, “Jūras sarunas”

Longs

(apm.2. vai 3.gs.m.ē.) “Dafnīds un Hloja”

Homērs

Nav īpaši vēsturisku ziņu. Viņš ir bijis akls, dievišķas iedvesmas apgarots dziesminieks. Apmēram septiņas pilsētas pretendē uz Homēra dzimteni. It kā viņš esot uzturējies Hijā. Vēlāk tur dzīvojoši homerīdi. Viņi izplatīja Homēra dzeju. Grieķu daiļliteratūras vissenākie pieminekļi ir eposi “Iliāda” un “Odiseja”, par kuru autoru tiek uzskatīts aklais dzejnieks Homērs. Tā domāja arī antīkajā pasaulē, lai gan jau tad konkrētu biogrāfisku ziņu par Homēru nebija. Viņa eposi, mainoties laikmetu literāri estētiskajām prasībām, vienmēr palika izcila dzejas meistardarba neatdarināms paraugs.

Par poēmu rašanos laiku ir domstarpības, bet apmēram 8.gs.p.m.ē. Tēmas ir par Trojas karu, kas norisinājās apmēram 13., 12.gs.p.m.ē. eposu vēstījums ir par pagātni. Homērs tajos iepin sava laika notikumus. Poēmā atrodams Mikēnu kultūrai piederoši motīvi. Mikēnu kultūras ziedu laiku 16., 12.gs.p.m.ē.

Eposos attēlotie notikumi saistīti ar grieķu (ahaju) karagājienu uz Troju (jeb Iliju), pilsētu Mazāzijā. “Iliāda” stāsta par Trojas aplenkšanas pēdējā, desmit? gada notikumiem; sižeta pamatā - stāsts par varoņa Ahilleja dusmām. Grieķu karavadoņa Aģamenona aizvainots, viņs atsacījies cīnīties, un grieķi nespēj gūt uzvaru pār trojiešiem, kamēr kaujās nepiedalās Ahillejs. Tomēr, uzzinot, ka nogalināts vina vistuvākais draugs Patrokls, saniknotais Ahillejs dodas kaujā un uzveic trojiešu vadoni Hektoru.

“Odiseja” ir nedaudz jaunāka poēma par “Iliādu”. Tā veltīta grieķu varoņa Odiseja piedzīvojumiem pēc Trojas kara, kad, jūras dieva Paseidona vajāts, viņš klejo desmit gadus, līdz atgriežas pie uzticīgās sievas Penelopes.

Varoņpoēmu saturu veidojis ne tikai bagāts grieķu folkloras un mitoloģijas materiāls un paša autora mākslinieciskā fantāzija, bet arī vēsturiski fakti. Troja patiesi eksistējusi. Arheoloģisko izrakumu rezultātā (tos uzsāka XIX gs. vācu tirgotājs H. Šlimanis) tika atklāti vairāki šis pilsētas kultūrslāņi. Viens no tiem slānis atbilst eposos attēlotajam Senajos ēģiptiešu un hetu XIV-XIII gs. p. m. ē. dokumentos minēti arī vairākkārtējie ahaju iebrukumi Mazāzijas piekrastē, ievērojamākais no kuriem, iespējams, bijis tā saucamais Trojas karš. Tā notikumi tiek attiecināti uz XIII gs. p. m. ē., kad Grieķijā un Egejas jūras salās vēl valda senā un bagātīgā Egejas kultūra (saukta arī par Krētas-Mikēnu kultūru - XVII-Xll gs. p. m. ē.). “Iliādā” un “Odisejā” atspoguļojas ne vien šis laikmets, bet arī daudzas iezīmes, kas raksturo IX-III gs. p. m. ē., tādēļ ar šiem gadsimtiem pieņemts saistīt eposu galīgās izveides laiku.

Grūti tomēr atdalīt patieso. Mezglos sapīto autora idealizēto vēstures notikumu kodolu no mītiem, kurus savukārt papildina fantastiski motīvi. Poēmām raksturīgi, ka līdzās grieķu un trojiešu varoņiem darbojās arī dievi, ne vien lemjot un virzot notikumu gaitu, bet reizēm arī aktīvi cīnoties kaujas laukā vienā vai otrā no karojošajām pusēm.

“Iliādas” un “Odisejas” māksliniecisko savdabīgumu veido varoņpoēmām tipisku izteiksmes līdzekļu kopums. “Tas ir episkajam stilam raksturīgais nesteidzīgs, plaši plūstošs vēstījums, tradicionāli vienādas vārdkopas, rindas, stāstījuma epizodēs. šādas tā saucamās formulas, pastāvīgie epiteti, plaši salīdzinājumi, krāšņi savā uzskatāmībā, heksametra pantmērs - būtiskākās šī stila iezīmes.”

Eposā nenoliedzami vienotā iecere un tās realizācijas mākslinieciskums nodrošināja Homēram spožu slavu jau antīkajā pasaulē un vairāk nekā 20 gadsimtus pēc tam. Tomēr jau senatnē radās jautājums par abu poēmu autoru: Homēram piedēvēja vēl virkni citu episku darbu, vēlāk uzskatīja, ka viņš sacerējis tikai “Iliādu” un “Odiseju”, bet daži hellēnisma laikmeta pētnieki “Odiseju” atzina par kāda cita dzejnieka darbu. Tā saucamais “Homēra jautājums” par plašu diskusiju objektu kļuva XVIII gs. beigās, kad vācu filologs F. Volfs izvirzīja domu: “Iliāda” un “Odiseja” esot atsevišķu dziesminieku dāžādā laikā sacerēti varoņstāsti, kuri vēlāk apkopoti un rediģēti. Tā šai jautājumā pakāpeniski iezīmējušies divi pamatvirzieni: unitāriju teorija (poēmas esot vienotas, un tām esot viens autors) un analītiķu teorija (eposi