Grafiks 1. Mainīgo izmaksu proporcionalitāte.
1.1.2. Pastāvīgas izmaksas.
Patstāvīgās izmaksas ir tās, kas rodas un nemainās atkarībā no ražošanas produkcijas daudzuma. Tās nodrošina uzņēmuma darbību. Patstāvīgās izmaksas ir :
administrācijas izdevumi (algas);
nomas maksa par telpām un iekārtām;
pamatlīdzekļu nolietojums, iekārtu un mašīnu uzturēšanas izmaksas;
maksa par darba resursu izmantošanu un vides piesārņošanu;
telpu uzturēšanas, apkures, elektroenerģijas, komunikāciju un citi maksājumi, kas nav tieši saistīti ar ražošanas procesu;
apsardzes izmaksas;
apdrošināšanas maksājumi un citi.
Ilglaicīgā laika periodā patstāvīgas izmaksas mainās. Tas saistīts ar ražošanas paplašināšanu un saražotās produkcijas apjoma pieaugumu.
Grafiks 2. Pastāvīgas izmaksas īsā un ilgā laika periodos.
Analizējot saražotās produkcijas daudzumu un tās izmaksas, tiek lietotas vidējās izmaksas. Tie ir izdevumi uz vienu produkcijas vienību.
Grafikā ir paradīts, kā noteic ražošanas apjomu, pie kura uzņēmumus gūst peļņu, ja aprēķins tiek veikts izmaksu iedālījumu uz nainīgiem un pasāvīgiem.
Grafiks 3. Bezzaudējuma ražošanas apjoma noteikšana.
Kur FC – pastāvīgas izmaksas;
TC – kopējais izmaksu apjoms;
R – ienākumi.
1.2. Perioda izmaksu metode.
Metode ir visvieglākā pēc aprēķināšanas darbietilpības. Šo metodi parasti lieto mazie uzņēmumi, kuriem nav svarīgi noteikt atsevišķo produktu pašizmaksu (atsevišķo produktu veidu izmaksas). Metode ļauj noteikt, par kādu summu bija izlietoti uzņēmuma resursi noteiktā periodā, bet nenodrošina ar nepieciešamo informāciju pašizmaksas noteikšanai.
Izmaksu iedalījums ir sekojošs:
1) Materiālu izmaksas ir visu izlietoto materiālu vērtība noteiktā kalendāra laika periodā.
2) Personāla izmaksas. Tas ir darba alga uzņēmuma strādniekiem, kā arī visas izmaksas, kuri ir saistīti ar darba algu – obligātas sociālas apdrošināšanas maksājumi balsts budžetā, prēmijas un tā tālāk.
3) Līdzekļu vērtības norakstīšana. Katrs uzņēmums pēc pamatlīdzekļu vērtības naudas izteiksmē aprēķinā pamatlīdzekļu nolietojumu. Nolietojumu aprēķina nodokļu vajadzībām un savām vajadzībām.
Aprēķins nodokļu vajadzībām veic, lai noteiktu nodokļu lielumu uzņēmumam. To ir atļauts veikt tikai pēc ģeometriskas regresijas metodes ar likuma nostādītām likmēm.
Aprēķins savām vajadzībām ir nepieciešams uzņēmuma peļņas lieluma noteikšanai. To var veikt pēc vienas no trim metodēm: lineāras, aritmētiskas regresijas un ģeometriskas regresijas metodes. Likmes arī nosauc pats uzņēmums, pamatojoties un pamatlīdzekļa prognozējama kalpošanas ilguma.
4) Pārējas izmaksas. Šī grupā ietilpst visas izmaksas, kuri iekļauti citās grupās. Tas ir sakaru izmaksas (uzņēmuma iekšējo un ārējo sakaru (pasts, fakss, tālrunis, internets) izmaksas), transporta izmaksas, komandējuma izmaksas, pārdošanas un pārdošanas veicināšanas izmaksas, nomas maksas, kredītu dzēšana un citas ieplānotas izmaksas.
5) Ārkārtas izmaksas. Ārkārtas izmaksas vai ieņēmumi rodas uzņēmuma papildus darbības rezultātā.
Piemēram, uzņēmums nodarbojas ar vērtspapīru pirkšanu un pārdošanu, papildus ieņēmumu saņemšanas nolūkā. Ja dotajā momentā eksistē brīvie līdzekļi, to var ieguldīt cita uzņēmuma vai valsts vērtspapīros – summa, kuru patērēja šim nolūkam ir jāieraksta bilancē kā ārkārtas izmaksas.
1.3. Apgrozāmo līdzekļu metode.
Šī metode Latvijas uzņēmumos tiek izmantota visbiežāk. Tā nodrošina nepieciešamo informāciju pašizmaksas noteikšanai. Visas izmaksas dalas uz četrām grupām:
Ražošanas izmaksas;
Pārdošanas veicināšanas izmaksas;
Administratīvas izmaksas;
Ārkārtas izmaksas.
Pašizmaksas apjoms ir vajadzīgs atsevišķo produktu vai pakalpojumu cenu kalkulācijai. Uzņēmuma piedāvājuma cenu bez pievienotās vērtības nodokļa nosaka, pie pilnas pašizmaksas pieskaitot peļnu, kas noteikta, izmantojot peļņas pieskaitījuma likmi.
Nosakot peļņas likmi, ir jāņem vērā:
Iepriekšējo periodu izmaksu un peļņas līmenis;
Peļņas lielums, kas nepieciešams, lai nodrošinātu uzņēmuma ieguldīta kapitāla ienesīgumu, atbilstošu vidējam ienesīguma līmenim noteiktā nozarē;
Pircēja gatavība maksāt piedāvāto cenu.
Kāda produkta cenu kalkulācija ir atspoguļotā 1. tabulā.
1. tabula. Produkta cenu kalkulācija.
1) Tiešo materiālu izmaksas 5,00
2) Tieša darba izmaksas 15,00
3) Pamatizmaksas 5,00+15,00 = 20,00
4) Ražošanas netiešas izmaksas 2,00
5) Ražošanas pašizmaksa 20,00+2,00 = 22,00
6) Administrācijas izmaksas 3,00
7) Pārdošanas izmaksas 4,00
8) Pilna pašizmaksa 22,00+3,00+4,00 = 36,00
9) Peļņa 6,00
10) Cena bez PVN 36,00+6,00 = 42,00
11) Cena ar PVN 42,00*1,18 = 49,56
2.Uzņēmuma visparējais apraksts.
Aplūkosim uzņēmumu X, kurš sniedz pakalpojumus būvniecības uzņēmumiem, kā arī privātpersonām. Tas nodarbojas ar ēku un būvju celtniecības un rekonstruēšanas projektēšanu, kā arī ārējo platumu (parki, kapsētas) projektēšanu. Uzņēmums bija nodibināts Rīgā
1998. gada 1.oktobrī un reģistrēts uzņēmumu reģistrā. Reģistrācijas numurs ir 1234567.
Tā kā šis uzņēmums ir mazs uzņēmums. Izmaksu aprēķināšanai tajā izmanto perioda izmaksu metodi. Šī metode ir salīdzinoši viegla. Kā šīs metodes trūkumu var minēt informācijas nepietiekamību pašizmaksas aprēķināšanai atsevišķiem produktiem. Bet šajā konkrēta situācijā nav nepieciešami aprēķināt pašizmaksu. Izmaksas ir aprēkinātas uz 2001.gadu.
2.1. Materiālu izmaksas.
Tajā grupā ietilpst izdevumi izejvielu, materiālu, energoresursu u.c. preču iegādei, kas saistīts ar ražošanas procesu. Izejvielu un materiālu šīs pakalpojuma process nepatērē (jo uzņēmuma galējais produkts ir intelektuālais īpašums – projekts), tad vienīgais izdevumu veids ir energoresursu patēriņš, kurš ietilpst citā izmaksu grupā. No tā seko, ka izmaksu grupa uzņēmumam neeksistē.
2.2. Personāla izdevumi.
Uzņēmumā ir nodarbināts personāls, kurš tieši piedalās ražošanas procesā un nepiedalās (administrācija).
2.2.1. Administrācijas izdevumi.
Uzņēmuma administrācijā strādā direktors, grāmatvede, sekretāre. Direktors ir vienlaicīgi arī uzņēmuma īpaš