Istochniki finansirovanija

Uzņēmuma finansēšanas avoti.

Uzņēmuma līdzekļu avotu struktūra.

Galvenā finansu vadīšanas problēma ir racionālas līdzekļu avotu struktūras veidošana, lai varētu finansēt vajadzīgos izdevumu apjomus un nodrošinātu vēlamo ienākumu līmeni.

Līdzekļu avotu struktūras noteikšana ir cieši saistīta ar uzņēmuma dividenžu politiku. Ar to saprotams, ka pašu līdzekļu pietiekamas rentabilitātes un augsta dividenžu līmeņa sasniegšana ir atkarīga no līdzekļu avotu struktūras. Tikai pietiekams pašu līdzekļu apjoms var nodrošināt uzņēmuma attīstību un nostiprināt tā neatkarību, un liecināt par akcionāru uzņemšanos dalīt uzņēmuma risku un vairot partneru, klientu, piegādātāju un kreditoru uzticību.

Tieša kapitāla ieguldīšana uzņemuma stratēģisko vajadzību finansēšanai ar pašu līdzekļiem ir nozīmīgs fakors savstarpējās finansu attiecībās tirgus dalībnieku vidū.

Bet mēs nedrīkstam aizmirst arī aizņemto līdzekļu lomu uzņēmuma darbībā. Aizņēmumi samazina akcionāru risku, bet saasiana konfliktu akcianāru un kreditoru starpā. Savukārt akcionāru un uzņēmuma vadības starpā ir interešu konflikts, kurš balstās uz neviennozīmīgu attieksmi pret uzņēmuma īpašumu.

• Uzņēmuma vadītāji ir ieinteresēti, lai pieaugtu viņu labklājība – algas, privilēģijas utt., bet tas nesaskanēs ar akcionāru pamatinteresēm.

• Vadītāji, riskējot ar savu kapitālu, ir jūtīgāki pret uzņēmuma ienākumu izmaiņām nekā akcionāri.

• Vadītāju redzes loks ierobežojas ar viņu atrašanās laiku uzņēmumā, tāpēc viņi dod priekšroku ītermiņa projektiem, nevis uzņēmuma ilgtermiņa stratēģijai.

Tomēr tirgus ekonomikā darbojas šo pretrunu izlīgšanas mehānisms, piemēram audits, uzskaites sistēma u.c., kas atvieglo akcionāriem uzņēmuma darbīnas kontroli.

Akcionāru un kreditoru konflikta pamatā ir dividenžu politika uzņēmumā. Un ir trīs galvenie iemesli kādēļ šie konflikti pastāv:

• Dividenžu palielināšana uz nesadalītās peļņas rēķina samazinās pašu kapitālu salīdzinājumā ar aizņemto kapitālu un izraisīs jaunu kreditoru piesaistīšanu vai priekšrocību akciju izlaidē. Tas palielinās baņķieru risku un radīs sava veida aizdevumu devalvāciju;

• Pārāk augsts uzņēmuma parādu līmenis izraisa paaugstinātu baņķieru risku. Tādā situācijā akcionāri izvēlas visriskantākos projektus, bet kreditorus tas neapmierina;

• Ja obligāciju emisija ļauj piesaistīt aizņemtos līdzekļus ar investoriem izdevīgākiem noteikumiem, tad agrāk izlaistajām obligācijām kurss var kristies.

Katrs uzņēmums var brīvi rīkoties ar savām finansēm , bet neekstremālos apstākļos uzņēmumam nevajadzētu pilnībā izsmelt aizņemto līdzklu avotus. Vienmēr ir jāatstāj kredītu rezerve, lai nepieciešamības gadījumā varētu nosegt līdzekļu deficītu ar kredītu palīdzību.

Lai izveidotu līdzekļu avotu racionālu struktūru, parasti vadās pēc šādas nostādnes: atrast tādu aiņemto līdzekļu un pašu kapitāla attiecību, kas nodrošinātu akcijām visaustāko vērtību. Bet tas savukārt kļūst iespējams tikai augstas uzņēmuma darbības efektivitātes gadījumā.

Pašu un aizņemtais kapitāls.

Finansēšanas avotus pēc kapitāla ieguldītāja tiesiskā stāvokļa var sadalīt šādi:

• finasēšana ar pašu kapitālu

• finansēšana ar aizņemto kapitālu.

Pašu kapitāls – ja investors ir iegādājies akcijas akciju sabiedrībā vai kapitāla daļas sabiedrībā ar ierobežotu atbildību un kļūst par līdzīpašnieku vai iegūst īpašuma tiesības līdz ar to iegūstot balsstiesības.

Aizņemtais kapitāls – ja investors kreditē kādu uzņēmumu, viņš iegūst tiesības uz finansu saistībām, bet neiegūst balsstiesības šajā uzņēmumā.

Tātad viss kapitāls, kuru uzņēmumā iegulda investori – īpašnieki, pieder pie pašu kapitāla. Šis kapitāls uzņemumā tiek veidots ne tikai no īpašnieku ieguldījumiem, bet arī no uzņēmuma peļņas atskaitījumiem, uz pašfinansēšanās rēķina.

Parasti nav iespējams ļoti precīzi noteikt pašu kapitāla lielumu uzņēmumā, jo šis lielums aprēķinos izsaka starpību starp visu uzņēmuma aktīvu kopsummu un parādu summu kreditoriem (saistībām).

Pašu kapitāla avoti uzņēmumā ir šādi :

• statūtkapitāls (līdzekļi no akciju pārdošanas un dalībnieku daļas iemaksas);

• uzņēmumā uzkrātās rezerves;

• citas juridisko un fizisko personu iemaksas (mērķa finansējums, ziedojumi, labdarības iemaksas u.c.).

Galvenais uzņēmuma finasēšanas avots ir pašu kapitāls. Tā struktūra parādīta šajā shēmā:

Pamatkapitāls (satūtkapitāls) ir līdzekļu summa, kuru iemaksā īpašnieki uzņēmējdarbības veikšanai. Pamatkapitāla saturs ir atkarīgs no organizatoriskās formas, piemēram:

• valsts uzņēmumā – īpašuma vērtība, kuru valsts ir piešķīrusi uzņēmuma apsaimniekošanai;

• SIA – dalībnieku ieguldītā summa;

• A/s – visu akciju tipu kopējā nominālā vērtība.

Dibinot uzņēmumu, pamatkapītālā var ietipt gan naudas summas,

gan materiāli, gan mašīnas, ēkas, kā arī nemateriālie ieguldījumi un intelektuālais potenciāls. Pamatkapitāla veidošana var notikt arī ar papildu līdzkļu avotiu palīdzību.

Aizņemtā kapitāla avoti:

• Banku aizdevumi;

• Aizņemtie līdzkļi;

• Parādi piegādātājiem;

• Līdzekļi no vērtspapīru pārdošanas u.c.

Aizņemtā un pašu kapitāla līdzekļu avotu principiālajām atšķirībām ir juridisks pamats. Uzņēmuma likvidācijas gadījumā tā īpašniekam ir tiesības uz to uzņēmuma īpašuma daļu, kura paliek pēc norēķināsanās ar trešajām pesonām.

Svarīgākās atšķirības starp pašu un aizņemto kapitālu:

Pazīmes Pašu kapitāls Aizņemtais kapitāls

Atbildība Nes atbildību par garantētajām saistībām, vismaz iemaksāto daļu vērtībā Nenes atbildību par uzņēmuma garantētajām saistībām, bankrota gadījumā apmierina kreditorus no konkursa masas

Kapitāla efektivitāte Atkarībā no dotā uzņēmuma peļņas vai zaudējuma Jāmaksā pēc noteiktas procentu likmes neatkarīgi no uzņēmuma darba rezultātiem

Kapitāla īpašnieka tiesības uz īpašumu uzņēmuma likvidācijas gadījumā Tiesības atbilstoši iemaksātajai kapitāla daļai Kredīta apmērā

Kapitāla atdošanas termiņš Nav noteikts Noteikts līgumā

Nodokļu saistības Peļņa apliekama ar ienākuma nodokli Kredītu procentu summas (kā izmaksa) samazina ar nodokli